Oliņkalna pilskalns - atrodas Rīgas-Daugavpils šosejas 117. kilometrā. Oliņkalna pilskalns bija ierīkots stratēģiski izdevīgā vietā, kur Dau gavas krāčainie ūdeņi lauzās pa samērā šauru gultni.

Oliņkalns bija senpilsētas tipa nocietinājums, kurā dzīvoja latgaļi un sēļi. Visintensīvāk bijis apdzīvots 10.gs.-13.gs. sākumā, kad tur atradu sies latgaļu pils - Alenes - Oliņas zemju centrs. Oliņkalna uzplaukumu šai laikā nodrošināja amatniecības un tirdzniecības straujā attīstība.

Vācu krustnešu agresija Oliņkalna pilsnovadu sasniedz jau 13.gs. pir majā gadu desmitā, kas pašos pamatos izmaina teritorijas galveno poli tisko un ekonomisko centru nozīmi.

Bīskaps un ordenis cīnās par šī novada iegūšanu savā varā, galveno kārt Alenes pils daļu, tomēr 13.gs. vēsturiskais stāvoklis ir tāds, ka sakarā ar to, ka par šo teritoriju nemitējās arhibīskapa un ordeņa strīdi, vācieši te savu pili neceļ.

Zeme starp Daugavu un Aivieksti tiek iekļauta arhibīskapam piedero šā Kokneses pilsnovada robežās. Vietējo iedzīvotāju nocietinājumi Oliņ kalna pilsnovadā tiek iznīcināti un pamesti.

3.gs. -11 .gs. Lokstenes pilskalns bija sēļu pilskalns.

14.gs. sākumā, sakarā ar biežajiem centralizētās Lietuvas valsts uz brukumiem Livonijas zemēm uz ziemeļiem no Daugavas, augstākās kār tas vietējie iedzīvotāji neatlaidīgi uzstājās par pils celšanu pie Aiviekstes, kur krustojas lielie ceļi. Par izdevīgāko vietu mūra pils celšanai tika atzīts pamestais Lokstenes pilskalns. Te 14.gs. otrajā pusē celta arhibīskapa vasa|a pils, kuras uzdevums bija atvairīt lietuviešu uzbrukumu.

Par Vīna kalnu sauc vairāku, kokiem apaugušu, Daugavai paralēlu kalnu virkni, kas sākas 200m uz ZA no Stukmaņiem.

Vīna kalna pilskalns ierīkots ZR - DA virzienā orientētā kalnā, kurā kādreiz ierīkotas muižnieku kapenes, tāpēc tā reljefs ievērojami pārvei dots. Gandrīz visu pilskalna plakumu 25x12m platībā aizņem mūsdienās izpostītā Stukmaņu muižas īpašnieku dzimtas kapu vieta.

Vīna kalnā atrastas bezripas trauku lauskas, krama □ķemba un ugunī dedzis akmens kalts pilskalna izmantošanas sākumu vedina attiecināt uz agro metāla laikmetu. 300 m uz ZA no pilskalna ir 13. - 17. gs.kapsēta.

Tagad sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē. Kā liecina arheoloģiskie izra kumi, ļaudis šeit uzturējušies jau senā akmens laikmeta beigu posmā - 9. g.t.p.m.ē. Atrasti divi ar šo laiku datējami krama bultu uzgaļi, kas kopā ar atradumiem no Salaspils Laukskolas un vēl trijām vietām uzskatāmi par vissenākajām liecībām par cilvēku Latvijas teritorijā. Zem Sēlpils vācu mūra pils (13. gs. - 1704. g.) drupām konstatēti baltu ciltīm raksturīgi atradumi, attiecināmi uz 1.g.t.p.m.ē. Sākot ar m.ē.Lg t. vidu, Sēlpilī konstatējams kultūrslānis ar sēļiem raksturīgiem atradumiem. Intensīvāka dzīve Sēlpilī norisinājās 10. - 12. gs., kad apdzīvots viss pilskalna plakums. Zem mūra pils drupām konstatētas arī šī laika pilskalna vaļņa paliekas. Tā tuvumā atsedzas 5x5 m lielu dzīvojamo ēku un 3x3 m lielu saimniecības celtņu pamati. Sēlpili, kuru uzskatīja par sēļu galveno pili, krustnešu karaspēks apsēda 1208. gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus.

Pļaviņu pilskalns (Kaķkalns)

Madonas apr. Odzienas pag.

Aizkraukles raj. Aiviekstes pag.

Koordinātes 25° 42' 49" 56° 35' 03"

Pļaviņu pilskalns pirmo reizi aprakstīts tikai 1990.gadā. Tas atrodas Pļaviņu - Ērgļu šosejas labajā pusē un tautā tiek dēvēts par Kaķkalnu. Virs tuvākās apkārtnes tas izceļas pāri par 20 metru augstumā. Apkārtnē norobežotā, kokiem apaugušā kalna augšdaļa ir noplacināta, un tās iz mēri ir ap 25x30 m. Ap 3-4 metrus zem plakuma līmeņa visu kalnu ieloko līdz 5 m plata terase. Kalna ZR pusē piecus metrus zem pirmās terases izveidota vēl viena plaša terase un pilskalna mala nostāvināta. Pilskalna plakumā kultūrslānis ir 0,4 m biezs. Kultūrslānis konstatēts arī pilskalna nogāzes un dienvidaustrumu pakājē. Atrastās bezripas trauku lauskas un nocietinājumu veids varētu liecināt, ka Pļaviņu pilskalns attiecas uz pilskalnu izbūves agrākajiem laikiem. Pilskalna nosaukums Kakkalns, šķiet ir jaunāku laiku pārveidojums no agrākā nosaukuma Kāķa kalns. Par Kā ķa kalniem (lejasvācu valodā "kāk" nozīmē "kauna stabs") tautā dēvēja senas soda vietas. Iespējams, ka arī Pļaviņu pilskalnā viduslaikos bijusi šāda soda vieta.

 

Līdz šim laikam Aiviekstes upes labajā krastā, pie ietekas Daugava, saglabājušās skanstes drupas. Sīs skanstes atrašanās vietu minējis jau J. Ch. Brotze 1803.gadā.

Pētnieki skanstes izveidošanos attiecina uz 16. gs. pirmo pusi, kad Latvijas zemē karoja zviedri un poļi. Ar ģenerāļa Horna pavēli tika uzbūvē ta skanste. Tā tika celta steigā un jau nākamajā gadā tā tika atzīta par vāju nocietinājumu. Karalis lika to nojaukt, jo atjaunot skansti vairs nebija iespējams. Taču to nenojauca.

Skansti atjaunoja 1635. gada vasarā. Pēc 1635. g. 4. septembrī pa rakstītā miera līguma, skanste kļuva par zviedru nocietinājumu uz robe žas ar Poliju. Tajā uzturējās patstāvīgs garnizons.

Pēc Nestates miera līguma 1721 .gadā Zviedrijai Vidzeme bija jāatdod Krievijai.

1790. gadā skanste sākusi sabrukt, vēlāk restaurēta. Pie tās tika uz celtas kazarmas.

Pēc 1795. gada, kad Krievija ir okupējusi visu Latvijas teritoriju, skanste zaudē savu nozīmi. Krievi visu pārceļ uz Daugavpili. Kazarmas saēd laika zobs, tās nojauc.

Skanste bijusi ierīkota grūti piejamā vietā. Aizmates upīte to ierobežo rietumos, Aiviekstes ieteka Daugavā - dienvidos, neliela grava austrumos-.Ziemeļos - mākslīgi rakts grāvis (metru dziļš, ap četri metri plats), kas pilns ar ūdeni. Pati skanste ir četrkantīga. Laukums iekšpusē 50 m plats. Stūros iebūvēti 30 m gari un 20 m plati bastioni. Laika gaitā, līdz mūsdie nām, skanste ir daudz cietusi un redzams palicis tikai pavisam nedaudz.

Puduļu pilskalns (Aiviekstes pag., pie Puduļiem).
Atrodas kalnotā apvidū, Odzes ezera DA galā pie Pļaviņu-Vietalvas lielceļa ap 300 m uz Z no Puduļu mājām. Pilskalns ir kokiem apaudzis. Pēc nostāstiem pilskalns kādreiz arts, bet stāvuma dēļ aršana vēlāk pārtraukta. Kalna virsma esot izlīdzināta, lai ierīkotu deju laukumu. Kultūrslānī atrodamas bezripas keramikas lauskas, ogles un šķelti akmeņi. Puduļu pilskalna sākotnējā apdzīvotība saistāma ar latgaļu ienākšanu šajā novadā 7.-8.gs. 

Draudavu senkapi ar krustakmeni (Aiviekstes pagasts, pie Draudavām)
Pirmās ziņas par šo vietu publicētas 1876.gadā atstāstot teiku par svētozolu, minot cilvēku kaulu un senlietu atradumus un akmeni ar tajā iecirstu cilvēka tēlu. Draudavu senkapi saukti arī par Ozola kalniņu, gan Kara kapiem. Kapos tikuši ieguldīti 7 mirušie. Kapu piedevas- dzelzs naži un siksnu sprādzes- bija tikai 3 apbedījumiem. Kā savrupatradumi iegūti dzelzs naži, siksnu sprādzes, zārku naglas, bronzas saktas, kas datējamas ar 15.- 16. gs., un 2 bronzas aproces, stopsaktu fragmenti, važiņas fragments, dzelzs nazis ar izliektu muguru un bezripas trauku lauskas, kas attiecināmas uz 3.-5.gs. Zem akmens, kurā iekalts krusts, līdzīgs cilvēka tēlam atsegta liela dzīvnieka, iespējams vērša slikti saglabājies galvaskauss, kauli un atrasts slēgts bronzas pirksta gredzens, kas vienlaicīgs ar Draudavu senkapu viduslaiku apbedījumiem. Domājams, ka pie Draudavām bijuši agrā un vidējā dzelzs laikmeta senkapi, kuru vietā tos izpostot viduslaikos iekārtota kapsēta. Draudavu krustakmens uzlūkojams par viduslaiku ziedojumu vietu, kas varētu būt saistīta ar mirušo kultu. Ir ziņas, ka cilvēku kauli atrasti arī citur Draudavu tuvumā.

Avotiņkalns- pilskalns (Klintaines pagasts, pie Auzāniem)
Atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves labajā krastā mežu apaugušā kalnotā vietā. Savu nosaukumu pilskalns esot ieguvis no avota pie Avotiņu mājām, kuru vieta tagad atrodas zem Pļaviņu HES ūdeņiem. Spriežot pēc pilskalnā nejauši atrastajām bezripas keramikas lauskām uzskatīja, ka Avotiņkalna apdzīvotības sākums saistāms ar latgaļu ienākšanu šaja novadā 7.-8.gs. Kalna kaupres šaurākais un lēzenākais DA gals pārrakts ar trijiem grāvjiem, starp kuriem uzbērti divi ap 2 m augsti vaļņi. Kalns stipri sapostīts ar 1.Pasaules kara rakumiem, no kuriem īpaši cietuši vaļņi un grāvji. Kā pilskalna plakumā, tā arī grāvju un vaļņu rajonā un kaupres turpinājumā aiz pārrakumiem konstatējams intensīvs, melns kultūrslānis. Domājams, ka Avotiņkalns kā pilskalns izmantots vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā.

Kalnapeļņu senkapi (Klintaines pagasts, pie Kalnapeļņiem)
Literatūrā saukti arī par Stukmaņu senkapiem, atrodas augstākā reljefa izcēlumā pie Peļņu un tagadējām Kalnāju mājām. Senkapi lielā mērā ir postīti un pārveidoti lauksaimnieciskās apstrādes rezultātā un ar dažādiem rakumiem. Pētījumos konstatēts, ka dziļāk zemē atrodas 13.-14.gs apbedījumi, bet augstāk gulējuši apbedījumi ar 17.gs monētām. Izrakumus 1895.gadā veicis K.Bojs, kurš atzīmējis, ka pie kapsētas atradies kāds sens upurakmens, bet pašā kapsētā bijuši viduslaikiem raksturīgi apaļie akmens riņķakrusti. Neviens no minētajiem akmeņiem līdz mūsu dienām nav saglabājies.

Mežmalu pilskalns (Klintaines pagasts, pie bijušajām Mežmalām)
Atklāts 1963.g. tā sauktajā Lejassilā. Pilskalns bija izveidots zemes stūrī starp 15 m augsto Daugavas senkrastu un dziļi to škeļošu gravu. Pilskalna plakumu norobežoja 105 m garš un ap 0,5 m augsts no radzēm krauts valnis ar grāvīti tā priekšā. Atrastās senlietas ļāva noskaidrot, ka pilskalnā 7.-10.gs dzīvojusi latgaļi, kas nodarbojušies ar lopkopību, medniecību, dzelzs un bronzas apstrādi. Pilskalna tuvumā konstatēts kapulauks, bet tas netika izpētīts. Tanī laikā, kad Mežmalu pilskalnā dzīve aprāvās, kā jauns novada centrs sāka izvirzīties Oliņkalns. Pirms appludināšanas pilskalns un plaša tā apkārtne izmantota dolomīta ieguvei un tādā veidā pilskalns tika nopostīts.

Kalniešu 1. un 2. kapulauks (Klintaines pagasts, pie Kalniešiem)
Pirmās ziņas iegūtas 1920-tajos gados. 1. kapulaukā bija 2 bronzas laikmeta uzkalniņi; izpētot daļu no lielākā uzkalniņa, atsedza lielāko tiesu radiāli orientētus, pat 4 kārtās izvietotus 29 skeletkapus un 21 ugunskapu. Senākie bija apbedīti no akmeņiem veidotos šķirstos. Kapu apbēršanai izmantota sarkana, mālaina smilts, kas varētu būt īpaši sagatavota un atvesta. Apbedījumi datēti ar 12.-6. gs p.m..ē. Kalniešu 2. kaplaukā atsegti 33 latgaļu 8.gs. apbedījumi ar bagātām piedevām. Apbedījumi varētu būt viena ciema 2-3 saimju 3-4 paaudzēs mirušie ļaudis.